Kārtējais izpētes brauciens

Nu tā sanāca, ka, pateicoties manām darba kolēģēm, kuras noorganizēja šo bezmaksas iespēju, devos kārtējā Sāremā izpētes braucienā. Brauciena ietvaros apmeklējām 3 Sāremā vietas: Viki ciematu (Mikhli brīvadabas muzejs), Vilsandi NP un Tehumardi. 

Devos ceļā kopā ar tūristu grupu no Somijas, kā arī uzņēmums "Matkka Vetkka" www.matkavekka.fi, kas piedāvāja  šo ekskursiju bija somu, līdz ar to lieki piebilst, ka viss bija somu valodā, bet es pat pukstēt par to netaisos, galvenais, ka šis brauciens bija bez maksas. Visu nepieciešamo informāciju par šīm vietām un apskates objektiem sameklēju laicīgi, tamdēļ man galvenais bija šīs vietas apmeklēt un redzēt savām acīm.

Pārvietošanās transporta līdzeklis

Gide nepārstāja runāt ne vienā mirklī, visa brauciena laikā, kā arī viņas balss bija tik monotona un bezpersoniska, kā arī lēna, vienā brīdī pat nedaudz iemigu. Pat tad, kad viņa stāstīja anekdotes (nojautu pēc apkārtējo smiekliem, ka stāsta smieklīga rakstura stāstiņus), viņas balss tembrs neizmainījās.

Pirmā pieturas vieta bija Viki ciemats. Šeit apskatījām Mikhli brīvdabas muzeju, kur varēja apskatīt vēsturisko ekspozīciju dabiskā vidē. Ekspozīciju veidoja 9 saimniecības ēkas. Lai arī vecākā ferma ciematā uzcelta 18.gs. 2.pusē, muzejs izveidojies 1959. gadā, kad pēdējais mantinieks nodeva savu īpašumu Sāremā muzejam un kļuva par tās darbinieku. Visas lietas un ēkas ir darinātas ar rokām 6 paaudzēs. 

 

Vienkārši neaprakstāma vieta, it īpaši, ja viss ir saglabājies un pieejams apskatei. Tikai diemžēl grupas ietvaros mēs šo vietu apskatījām steigā, no vienas ēkas uz otru ēku. Būtībā nemaz neiedziļinājāmies, vnk monotomi skatījāmies, šeit ir nepieciešams pavadīt vairāk laika nekā tikai 30 min.

Nākamā pieturas vieta bija Vilsandi NP info centrs, kurš izveidots netālu no Loonas muižas. Šajā informācijas centrā ir iespējams iegūt ne tikai informāciju par iespējām parka teritorijā, bet arī sīku informāciju kā veidojies parks, par sugām, kas mīt NP u.c Interaktīvā veidā informācija tiek pasniegta jebkura vecuma grupai.Tik nu šeit man nācās ciest sakāvi, jo parku mēs neapmeklējām, tikai apskatījāmies filmu. Būtībā, ja kāds man jautātu vai esmu bijusi šajā parkā, ar drošu sirdi varēšu teikt, ka nē, jo nu šis gadījums nemaz neskaitījās. 

Nākamais un tai skaitā pēdējais pieturas punkts bija Tehumardi ciemats, īpaši Tehumardi kaujas vieta. Tehumardi kauja 2. pasaules kara laikā bija viena no asiņainākajām cīņām Sāremā. Vienas nakts laikā dzīvību zaudēja vairāk nekā 500 karavīru. Padomju laikos šajā vietā Padomju karavīriem uzcēla pieminekli zobena veidolā, kā arī izvietotas piemiņas plāksnes. Tikai pēdējos gados, tiek godināti arī vācu armijas karavīri un atjaunoti to kapu vietas. 

Būtībā brauciens bija tā vērts, lai arī dažu apstākļu dēļ neguvu pilnīgu ekskursijas baudījumu, tomēr pieredzi ieguvu. Un tas, manuprāt, ir pats galvenais. Varbūt tieši tās lietas, kas mani neapmierināja, apmierināja somus un tas ir tikai loģiski, jo uzņēmums veidojot šīs ekskursijas, orientējas un konkrēto mērķauditoriju un tās vajadzību apmierināšanu. Tā kā neiekļāvos mērķauditorijā, nācās nedaudz vilties. Bet, lai arī vilšanās bija, nekādas nožēlas.

Savdabīgā Abrukas sala!

Tā nu bija pienācis laiks papildināt savas zināšanas un gūt jaunu pieredzi. Savas prakses ietvaros (kā man patīk, ka ceļošana ir mans darbs), devos uz Abrukas salu, kas atrodas nieka 6km no Sāremā. Uz šo savdabīgo salu ir iespējams nokļūt ar kuģīšiem no Romasāres ostas, kura atrodas Sāremā dienvidos. Lieki piebilst, ka kursēšanas grafiks šiem kuģīšiem ir smieklīgs, jo vasaras seonā, tas kursē tikai 4 dienas nedēļā un un 2 reizes dienā, bet ir arī dienas, kad tikai vienu reizi. Kā arī pilsētas sabiedriskais transports kursē ne visai bieži. Tādēļ plānojot ceļojumu uz šo salu ir jāpakļaujas salas dzīves ritmam. Protams, ne visiem vietējiem tas sagādā problēmas, jo vairākumam pieder personīgās laiviņas, jahtas un citas uzpariktes, kas jebkurā brīdī spēj nogādāt uz galveno salu - Sāremā. 

Izbraucienu sāku jau plkst 7 no rīta. Ierodoties Romasāres ostā, saprotu, ka šo ostu labāk būtu dēvēt par jahtklubu, jo par ostas klātbūtni vēstī tikai nelielais baļķu krāvums tālāk terminālā. Bija saradušies daudz vēlētāju apmeklēt salu, bet par laimi, tika norīkots otrs kuģītis un par niecīgu samaksu (2 eiro) nogādāja uz Abrukas salu. Turpceļā devos ar lēnāko no abiem kuģiem, bet vienu no ietilpīgākajiem, jo spēj pārvadāt arī nelielas kravas (somas, riteņus u.c). Tomēr vienā brīdī man likās, ka tūlīt tas kuģis sabruks, jo viss čīkstēja un neganti kustējās, tomēr baidīties nav vērts.

Viena leģenda stāsta, ka Abruka ir nelabā roku darbs, cita, ka sala radusies pie Sāmsalas jūrā nokrītot dzērvei, ko nositis Suur Tõll (viens no folkloras varoņiem, tāpat kā LV tas ir Lāčuplēsis). Lai kā arī nebūtu, sala patiešam ir savdabīga, ar divām kaimiņu salām kā spārniem. Lai arī pēc kartes sala liekas neliela un tiku plānojusi izstaigāt un apskatīt visus apskates objektus, tomēr uz vietas saskāos ar to, ka tomēr ir jāmēro gari gabali no vienas vietas līdz otrai, kā arī ne visi kartē norādītie ceļi ir izejami vai arī vieš uzticību. Tamdēļ uz salas apskatīju tikai galvenos tūrisma apskates objektus - dzirnavas, Abrukas māju (muzejs) utt. Savā ziņā sala man atgādināja Latvijas laukus, tādus kādi tie ir, piemēram, Latgalē. Ne  velti Abrukas salu dēvē par dabas mīļotāju meku, jo vairāk nekā 92ha no salas aizņem botāniskais un zooloģiskais liegums. Uz salas jūtams senatnīgums, minimālas pēdas no mūsdienu pasaules. Brīžiem likās, ka arī civilizācijas šeit nav, bet man tomēr izdevās satikt vietējos, kā arī aprunāties ar tiem. Diemžēl nesanāca aiziet uz vienu no blakus salām - Vahases salu, uz kuru vasaras sezonā ir iespējams doties ar kājām pa norādīto taku, jo ūdens sniedzas tikai līdz potītēm. Bet ko nu vairs, tas jau nākamreiz.

Kopumā sala pārsteidza ar savu sakoptību un vēlmi pilveidot sevi. Lai arī uz salas pastāvīgi dzīvo tikai ~40 iedzīvotāju, uz salas ir izveidota estrāde, atkritumu šķirotava, kā arī bērnu laukums. Tomēr šīs laukums man radīja negatīvu iespaidu, jo atradās blakus Abrukas mājai, kura ir viena no vecākajām ēkām uz salas un pirms pāris gadiem tika atjaunota, bet laukums pats veidots košās krāsās, izmantojot metāla elementus, un diemžēl, neiederējās kopējā senatnīgajā ainavā, kas laika gaitā izveidojusies uz salas. 

Tomēr patīkami pārsteidza Abrukas osta. Moderna osta, kurā ir izvietots viss nepieciešamais iebraucējiem un vietējiem iedzīvotājiem. Kā arī kalpo par sava veida centru uz salas, jo šeit apgrozās vairākums no salas iedzīvotājiem. Netālu no salas ostas, atrodas ēka, kura sevī apvieno visu, kas vien ir iespējams. Ēkā atrodas TIB, kafejnīca, suvenīru veikals, naktsmītne, bibliotēka, interneta punkts utt. un lieki piebilst, ka to vada viens cilvēks. Šeit arī nogaršoju pirmo reizi igauņu tradicionālo dzērienu Kama subi - garšoja pēč šķidras maizes zupas ar mellenēm, īpatnēja garša, bet man patika:) Kama būtībā ir tradicionālais ēdiens, tomēr kā redzams to pasniedz vairākos veidos.

Un tad jau ceļš uz mājām ar nedaudz ātrāku laivu. Atgriežoties no Abrukas, iepazinos ar vienu sievieti, kas laipni mani aizveda uz pilsētu un nebija nepieciešams doties ar kājām. Izrādās sieviete bija no Tallinas, bet viņas vīrs no Abrukas. Pastāstīja šo to interesantu, jauki.

Abrukas salas vējdzirnavas, kuras pirms pāris gadiem tika atjaunotas un atvērtas apmeklētājiem

Abrukas māja - muzejs, viena no vecākajām ēkām uz salas. Pirms pāris gadiem atjaunota.

Salas vienīgais bārs!:)

Norādes zīmes (tikai igauņu val.). Pamanīju arī tradicionālo ceļa zīmi - dotiet ceļu, tomēr dīvaini, kam tas. Uz salas ir iespējams visādus braucamrīkus redzēt.

Izslavētā māja, kurā atrodas viss iespējamais!