Ciemiņi un "Jaanipäev"!

Beidzot pienāca tā diena, kad ieradās pirmie ciemiņi un cerams, ka ne pēdējie. Laipni gaidīti:) Ieradās ciemos mans jaukums kopā ar Madaru un Vitāliju. Diena sākās ar pilsētas apskati un nelielu ekskursiju manā pavadībā. Tad nu varēju rādīt un stāstīt visu, ko esmu samācījusies pa nedēļu, ko esmu pavadījusi šeit. Robim patika, teica, ka varētu pārvākties šeit uz dzīvi :D Viens no mērķiem bija arī nosvinēt "Jaanipäev" - Līgo svētkus šeit, Igaunijā, paskatīties kā tad nu te svinās. Jāpiemin, ka tradīcijas te ir tādas pašas kā Latvijā - ugunskurs, alus, dejas līdz rītam un, protams, papardes zieda meklēšana, tik šeit viņiem ir vesela leģenda par to, a mēs, latvieši iztiekam  mierīgi bez leģendas:) Galvenās svinības norisinājās pils parkā, kur norisinājās danči vietējās folkloras grupas pavadībā, tika dzerts vietējais alus un iedegts vnk milzonīgs ugunskurs. Tik mēs šogad meklējām rododendra ziedu, papardes zieda vietā, tā, lai interesantāk. Bija arī atnācis ciemos "BŪjānītis", bet drīz aizgāja, šim palika garlaicīgi.

Nākamajā dienā devāmies nelielā ekskursijā un apskatījām 2 no TOP3 salas objektiem - Kāli meteorīta krāteri un Pangas stāvkrastu. Nu man jāsaka, ka krāteris īpaši neizraisīja sajūsmu un sanāca, ka Madara visu laiku to sauca par ezeru, bet toties stāvkrasts, tas bija tā vērts. Tāds skaistums. Akmeņainā pludmale, neizsakāmi augstās klintis un plašums, kas pavērās uz jūru. Papildus devāmies arī uz Karujärve jeb Lāču ezeru, kas ir viens no lielākajiem un vecākajiem ezeriem Sāremā. Šeit ir viena no tām retajām vietām, kur ir smilšu pludmale un peldvieta. Gribējās jau atklāt peldēšanās sezonu, bet diemžēl ūdens vēl bija par aukstu. Smējāmies, ka vasaras beigās tas tik iesils, jo Igaunijā viss lēnāk norisinās.

Divas jaukas dienas kopā ar savējiem tika pavadītas godam, tik nedaudz skumīgi bija pavadīt viņus prom un pašai palikt šeit... Gribējās jau uz mājām, lai arī cik jauki te nebūtu. 

Sen gaidītie ciemiņi!

Jaanipäev ugunskurs Pils parkā

Kāli meteorīta krāteris

Pangas pludmale

 

Pirmās brīvdienas

Nostrādājusi tikai pāris dienas, esmu sagaidījusi savas pirmās brīvās dienas. Un sākās šīs dienas ar apņemšanos izgulēties, bet nekā, Igaunija mani negatīvi iespaido, jo piecēlos pirms modinātāja un diez gan agri, līdz ar to pirmā brīvdiena izvērtēs visnotaļ gara. Kā viens no mērķiem bija apmeklēt Kuresāres bīskapa pili, kura ir vislabāk saglabājusies viduslaiku pils visā Baltijā. Pilī atrodas Sāmsalas muzeja ekspozīcija par salas un Kuresāres vēsturi un vietējo dabu. Mani jau brīdināja, ka pils apmeklējums var aizņem vairāk laika nekā iepriekš ieplānots, bet nu man tas aizņēma 3h un, ticiet man, ja  vien nebūtu ieplānotas citas lietas, es varētu apskatīt šo pili vēl 3h. Ne velti šī pils ir viens no ievērojamākajiem apskates objektiem Kuresārē!

Ekspozīcijas izvietotas visos pils stāvos un nepieciešams iziet sava veida labirintu, lai  apskatītu visu pili, un to apskate ir kā piedzīvojums cauri laikiem, jo piedāvā ieskatu sākot no salas rašanās posma, līdz pat mūsdienām. Viena liela daļā no ekspozīcijas ir veltīta tieši padomju laikiem. Jāņem vērā, ka Sāmsalieši ir daudz cietuši no Padomju armijas. Visu atmosfēru paspilgtināja viduslaiku mūzikas atskaņošana uz liras. Tā akustika, vide un emocijas..uhh.. tas tiešām bija to vērts. Pils teritorijā arī ir izvietota dabas ekspozīcija, kura sniedz liecību par dzīvnieku, putnu, augu un zivju sugām, kuras mīt uz salas, pie salas un salas ūdeņos.

Visvairāk manu uzmanību piesaistīja tieši mākslas galerija, kas izvietota pagrabstāvā. Galerijā bija apskatāma lietuviešu mākslinieka Vytenis Lingys www.lingys.lt gleznas. Tās piesaistīja ar savu nedaudz šīzīgo skatījumu uz lietām, kas mums liekas ikdienišķas, bet tajā pašā laikā vieglas un gaisīgas.

Un tā pēc 3h pils apskates un, saprotot, ka vēlos vēl kaut ko piedzīvot, devos uz pilsētā vienīgajām Holandes tipa vējdzirnavām, kur tagad atrodas krogs "Veski Trahter". Šī ir viena no tā saucamajām patriotiskajām vietām, kur ir iespējams nobaudīt tradicioālos ēdienus un dzēries, apmeklēt folkgrupu koncertus un iejusties tradicionālajā vidē (dizains, tautas tērpi utt.). Arī es šeit atradu tieši to, ko vēlējos - "home made" alu. Jau pirms brauciena uz šejieni, lasīju, ka obligāti ir jānogaršo alus, jo to uz salas taisa gandrīz ikvienā sevis cienošā mājā. Īstenībā alus ar savdabīgu garšu un nenormāli stiprs, īsti nepajautāju cik grādu, bet izdzērusi savu 0,250l krūzīti jutos jau nedaudz apdūlusi. Ne velti visi brīdina, ka īstenais alus ir stiprs un jābūt uzmanīgiem :D

Tā arī apdulusi devos mājas..

Pirmā prakses diena

Rīts sākās diezgan agri, jau plkst. 8.00, jo bija jādodas uz prakses vietu - Kuresāres TIC. Sākās jau problēmas tad, kad sāku meklēt, ko vilkt mugurā, jo nevar jau šā tā aiziet, kā nekā TIC atrodas Rātsnamā, tā kā būtu jāizskatās piedienīgi. Un kā jau sieviete, sāku piemērīt līdzi paņemtās vešiņas, visas pēc kārtas, lieki piebilst, ka pēc iziešanas no istabas, tā bija vnk bardakā.

TICā mani sagaidīja Karmen Paju, kura ir TICa direktore, kā arī 3 darbinieces (īsti vēl vārdus neatceros, bet gan jau ar laiku). Viesmīlīgi un silti uzņēma mani, apjautājās kas un kā - patīkami. Tālāk jau sekoja neliela ekskursija, kuras laikā, man bija iespēja aplūkot visas rātsnama telpas, izložņāt pagrabus, iepazīties ar dažiem svarīgiem cilvēkiem un aplūkot mākslas galeriju, kā arī bija iespēja uzklausīt stāstus par Kuresāri. Starpcitu, mākslas galerijā rīt tiks atklāta latviešu mākslinieku darbu izstāde :) Kopumā TIC mani pārsteidza ar to, kā ir savienots senatnīgums ar modernām lietām un tehnoloģijām. Uzzināju, ka Sāremā,  Kuresāri visvairāk apmeklē somi un latvieši, un tā kā mans viens no galvenajiem pienākumiem būs palīdzēt tieši latviešu tūristiem, tad bez darba nesēdēšu. Nu un tālākais mani vnk iepriecināja. Viens no maniem prakses uzdevumiem bija pilsētas apskate, jo vislabākais veids kā iepazīt pilsētu ir personīgi visu izzināt. Līdz ar to oficiālā prakses diena biroja telpās bija beigusies, bet jau rīt, jau rīt varēšu aktīvāk darboties.

Lai arī laiks jau otro dienu neiepriecināja, saģērbusies atbilstoši un ar karti rokās, devos izzināt pilsētas plašumus. Iepriekšējā ierakstā ne visai labi izteicos par pilsētu, bet šodien manas domas ir mainījušās par  70%. Pilsēta pārsteidza! Gan ēkas, gan cilvēki... viss likās tā nedaudz nereāls, kā mazs leļļu namiņš. Visvairāk mani pārsteidza tieši cilvēku/uzņēmēju izdoma, kā piesaistīt tūristus - vīna veikals, kuram uz palodzēm saliktas vīna pudeles un tradicionālo aizkaru vietā, aizkari no korķiem un vēl daudzas citas lietas. Savas mazās ekskursijas laikā izstaigāju lielāko daļu pilsētas, bet vēl ir ko apskatīt, bet to nedaudz vēlāk...

Bet tomēr ir viena vilšanās, lai arī te ir pludmale, tomēr pietrūks manējās - kāpas, ierastās sauļošanās vietas....

P.S pilsētā ir tikai 3 vietas, kur izbaudīt naktsdzīvi :) Izvēle nav liela, bet cerams, ka kvalitāte pārspēj kvantitāti :D

Brauciens uz Kuresāri kā piedzīvojums!

Beidzot ir pienākusi tā diena, kad jādodas prom no mājām pretī jauniem piedzīvojumiem uz Kuresāri. Rīta agrumā, apkrāvusies ar trīs (!) somām, devos uz Rīgas starptautisko autoostu (tautā sauktu par auteni), lai iesēstos Esti autobusā un dotos uz Pērnavu.

Nū no Rīgas autobuss bija tāds glauns, ar pavadoni, bija pat neērti gremot savu pārtiku, ko mammucis bija iedevis līdzi, lai pa ceļam nenomirstu badā. Līdz ar to, es izdomāju, ka varētu labāk aiziet gulēt un laiks paskrēja nemanot un jau biju Pērnavā. Ā jāpiemin man feils (izgāšanās). Iekāpju Rīgā autobusā (igauņu buss, runā visi vai nu angļu, vai krievu, nu un, protams arī igauņu val.,), saku,ka man vajaga biļeti, bet es jau kā muļķe nepasaku, ka tikai uz Pērnavu, jo pats autobuss gāja līdz Tallinai. Nu neko darīt, izsit biļeti līdz Tallinai, beigās pamanu, ka pa maz izdeva, skatos - tiešām, neko, izsita jaunu biļeti līdz Pērnavai. A kāds pārsteigums Pērnavas autoostā, tur nav nevienas kasītes vai cilvēka, kam uzprasīt, kur un kā. Labi, ka es tāda gudra padevusies un visu apjēdzu pati. Kuresāres autobuss nebija tik glauns, bet arī tīri tā neko. Galvenais, ka Igaunijā ir pašsaprotami, ka Tev ir bagāža, kuru vēlies novietot bagāžas nodalījumā un bonuss tam, ka neprasa naudu par to, LV tieši otrādi - šoferi ir neapmierināti, ka viņiem ir jāizkustas no savas vietas un vēl noplēš naudu par to. Uz Kuresāri sanāca 30 min braukt arī ar prāmi. Varējām tās 30 min uzkāpt uz klāja un pavērot apkārtējo skatu.
Angļu val., daži pat nerunā, tieši pieaugušie un vecāka gada gājuma cilvēki, līdz ar to nākas komunicēt krievu val., kuru manuprāt zina visi. Līdz ar to te nav problēmas sazināties, tomēr visas izkārtnes Kuresārē ir igauņu valodā, līdz ar to grūti saprast, kas rakstīts, nav jau lietuviešu val., kura ir visnotaļ līdzīga latviešu valodai. Bet nekas, tā tāda motivācija iemācīties arī dažus vārdus igauniski.