Atziņas/novērojumi par dzīvi šeit

Ir pienācis tas laiks, kad tuvojas noslēgums manai praksei šeit, Sāremā, Kuresāre. Grūti pateikt, vai izjūtu nenormālu prieku par to, drīzāk skumjas mijas ar prieku. Jo no vienas puses ilgojos pēc mājiniekiem, bet no otras puses šeit ir tik daudz piedzīvots un daudz jauku cilvēku satikts, žēl tā īsti aizbraukt prom. Laikam esmu tas cilvēka tips, kurš nespētu ilgstoši doties prom, jo mani kāds gaida mājās, bet tajā pašā laikā, ātri pierodu pie cilvēkiem un vietām. Eh cik sarežģīti!

Bet, lai kā nu tur būtu, dzīvojot Sāremā divus mēnešus, esmu piedzīvojusi un izbaudījusi neskaitāmas lietas/vietas, līdz ar to ir radušās šādas tādas atziņas, novērojumi:

1. Starppilsētu autobusos studentiem ir pieejama atlaide, pērkot biļeti ir tikai nepieciešams skaidri un gaiši paziņot, ka vēlies nepilnu biļeti, kā arī par bagāžu nav jāmaksā. Pozitīvi tas, ka lielākajai daļai starpilsētu autobusu ie WiFi. Tomēr ne viss tik spīdoši, var nākties saskarties ar to, ka autobusa šoferis nerunās ne angliski, ne krieviski, tomēr, ja labi grib, visu var sarunāt;

2. Tāpat ar valodas problēmām var saskarties dažādās iestādēs, kā, piemēram, veikalos, kafejnīcās un tūrisma objektos. Tomēr, ja pārzini somu valodu, tad viss ir super duper, jo igauņu valoda ir samērā līdzīga ar somu valodu, tādēļ to igauņiem ir vieglāk iemācīties. Kā arī jāņem vērā tas, ka somu tūristi ir primārais segments šeit;

3. Tā kā šeit ir pašapkalpošanās veikali, tad iepirkšanās nesagādās problēmas, jo uz daudziem pārtikas produktiem informācija ir rakstīta ja ne latviešu valodā, tad vismaz krievu val.

4. Pilsētas autobusu nav īsti nepieciešams izmantot, jo pilsētu ir iespējams izstaigāt ar kājām. Tomēr zināšanai, pilsētas autobuss maksā ~0,60EUR;

5. Pārtikas produkti vidēji ir tādā pašā cenā, alkohols nedaudz dārgāks, bet nu atšķirībā, ko izvēlas. Par brīnumu "Laimas" šokolāde šeit ir lētāka nekā LV un, kā igauņi paši atzīst, "Kārums" sieriņi ir daudz garšīgāki par Igaunijā ražotajiem.

6. Ja ir vēlme apceļot Sāremā, iesaku izmantot mašīnu (to ir iespējams pa lētām naudiņām izīrēt uz vietas, ja nu gadījumā nav personīgā auto), jo, ņemot vērā autobusu sarakstu un maršrutu, nav iespējams izplānot maršrutu, kas aptvertu visus vēlamos tūrisma objektus;
7. Iesaku apmeklēt ne tikai populāros TOP3 objektus - Anglas vējdzirnavas, Kāli krāteri un Pangas klintis (lai arī šīs vietas ir apskates vērtas), bet arī ne tik populāros, jo bieži vien, tieši šie objekti, vietas pārsteidz visvairāk un iedvesmo;
8. Attālums nav šķērslis! No pilsētas līdz salas Z iespējams aizbraukt mazāk kā vienas stundas laikā. Līdz ar to vienas dienas laikā ir iespējams apskatīt vairākas vietas, tomēr jāņem vērā, ka salas apskatei ir nepieciešamas vairākas dienas, jo te IR, ko redzēt!

9.Noteikti iesaku izmēģināt vietējo miestiņu un nobaudīt tradicionālos ēdienus. Lai arī tradicionālajā virtuvē ir iespējams atrast visnotaļ līdzīgus ēdienus latviešu tradicionālajai virtuve, tomēr tādi ēdieni kā Kama un Podi ir jānobauda. Nu un miestiņš:) Arī pilsētā vienā vietā ir iespējams to nobaudīt, tik uzreiz jābrīdina, nav no tiem vājākajiem;
10. Neatņemama sastāvdaļa no ceļojuma ir suvenīri. Lai arī daudzi uzskata, ka tā ir lieka naudas izšķērdēšana, tomēr, ja tiek iegādāts kvalitatīvs suvenīrs, kas paildzina ceļojumu sajūtu mājās, tas ir tā vērts. Vērts iegādāties dažādas lietas no kadiķkoka, rotaslietas no Muhu salas, kā arī Mustjalas sinepes un čatnijus, kas tiek pagatavoti ar rokām. Un pavisam noteikti ir jāiegriežas "Good Karma" kur ar rokām tiek gatavotas eko ziepes, kā arī ir iespējams pašiem pagatavot savas unikālās ziepes.

Jūras svētki un tikšanās ar sen neredzētajiem

Kārtējās brīvdienas, kad pilsēta nedusēja, bet pilnā sparā piedāvāja pilsētas iedzīvotājiem un tās apmeklētājiem plašu pasākumu klāstu, un kā nu ne, jo norisinājās Jūras dienas 2011 Kuresārē. Trīs dienas ikvienam apmeklētājam  bija iespēja apmeklēt gadatirgu un iegādāties sev tīkamākās lietas, tai skaitā pārtikas produktus, roku darinājumus un ko tik vēl ne. Bija iespēja izbraukt arī ar kuģi "Libava" no LV. Paralēli tam bija iespējams arī piedalīties dažādās aktivitātēs vai arī apmeklēt koncertus. Nu un, protams, vakarā tad jau neskaitāmi koncerti visā pilsētā. Pilns komplekts, baudi, ko vēlies. Tad arī to darīju.

Tā kā beidzot Kristaps aplaimoja mani ar savu apciemojumu Kuresārē, tad vakars tika pavadīts viņa kompānijā + vēl ar citiem jaukiem cilvēkiem, ar kuriem bija gods iepazīties. Tā kā pilsētas apskati Kristaps ar draugiem bija veicis, nekas cits neatlika, kā parādīt vietu, kur ir iespējams nobaudīt vietējo miestiņu :) Lieki piebilst, ka tas te cieņā un ne vien vienu rūdītu puisi ir gāzis no kājām. Bet ko nu par to.. Nu un turpinājumā sekoja sarunas, regeja koncerta baudīšana jūras krastā un naksnīgā pilsēta. Laiks paskrēja nemanot un drīz vien jau visiem māju ardievas.

Tā kā arī nākamajā dienā festivāls turpinājās, nolēmu doties pastaigā un apskatīt visu dienas gaismā. Diemžēl laiks nelutināja un trāpijos arī zem pamatīgas lietusgāzes. Protams, to, ka man ir lietussargs, atcerējos tikai tad, kad biju jau salijusi un jēgas no tā vairs nekādas. Pozitīvi tas, ka beidzot iegādājos Mustjalas sinepes no upenēm (roku darbs) - izskatās dīvaini, bet garšo nenormāli labi!

Negaidītā "nolaupīšana" uz Serves pussalu.

Parasta darba diena. Trīs kolēģes darbā, viena vēl atvaļinājumā. Viena no retajām dienām, kad tiek piešķirts nenormāli liels (apjoma ziņā) darbs, likās, ka diena nekad nebeigsies un laiks vilksies, jo izanalizēt vairāk nekā 250 mājas lapas nav joka lieta :D Bet nu kā glābiņs (vismaz tai dienai, jo darbs tāpat agrāk vai vēlāk būs jāpaveic) bija mana darba kolēģe (tā, kas atvaļinājumā), kura skaļā balsī paziņoja, ka "nolaupa" mani, lika man aizvērt datoru un deva 30 min, lai sagatvotos braucienam uz Serves pussalu. 

Šis bija kā sapņu brauciens, jo, kopš ierados Sāremā, viens no maniem sapņiem bija apmeklēt šo pussalu, bet diemžēl bez mašīnas tas ir diez gan apgrūtinoši, jo sabiedriskais transports nekursē tik regulāri un ne visi apskates objekti ir pietiekoši tuvu viens otram, lai būtu iespējams izstaigāt ar kājām. Nu un tad lūk šis brauciens bija vnk brīnišķīga iespēja, kuru pasniedza man darba kolēģe Kati. 

Brauciena mērķis bija apciemot vairākas naktsmītnes un apmeklēt populārākos apskates objektus,Serves pussalā, kā arī nobaudīt šo to jaunu:) Ja skatās pēc kartes, tad kopumā apbraucām apkārt pussalai. un tas aizņēma vairāk nekā 6 stundas. Brauciena laikā varēja novērot cik krasi atšķiras viens pussalas krasts no otra. A krasts ir mežu ieskauts un vairāk smilšanis, bet R krasts - pilnīgs pretstats, akmeņains, robains ar klintīm. Tā kā Serve bija pēdējā Vācijas spēku nocietinājuma vieta Igaunijā un bija asiņainu cīņu vieta starp Vācijas un padomju spēkiem II Pasaules kara laikā, tad arī milītāro objektu šeit netrūkst.

Viens no pozitīvākajiem momentiem bija arī naktsmītnes apskate Ohesaarē. Šajā vietā viens vīrs uzcēla savai sievai dzimšanas dienā dzirnavas. Šobrīd šajās dzirnavās atrodas naktsmītne no kuras paveras vnk debešķigs skats uz akmeņaino R piekrasti. Šeit arī nobaudīju tradicionāli pagatavotas zivis un vēl  izstrādājumu no miltiem, kuram diemžēl nespēju atcerēties.

Bet mani visvairāk fascinēja tieši piekraste, kas bija akmeņu ieskauta un veidoja nelielas saliņas. It īpaši nepārspējams skats paveras R piekrastē. Iepriekš, kad vēl nebiju apmeklējusi šo pussalu, viena no manām mīļākajām vietām bija Pangas klintis, bet tagad varu droši apgalvot, ka esmu atradusi savu īsteno mīļāko vietu Sāremā, un tā ir Serves pussalas R piekraste. Tie, kas nav redzējuši, nekad nesapratīs.

P.s Pussalas dienvidos ir vieta, kas atrodas vistuvāk Latvijai. Skaidrā dienas laikā un apbruņojoties ar  binokli, var pamanīt Latvijas krastu.

P.s.s Un man vienmēr būsi līdzi daļiņa no šī brauciena, pussalas - laimes akmentiņi, ko cītīgi meklēju un atradu akmeņainajos krastos.

Sēres bāka.

Zvejnieku kuģis, kurš tiko pietauvojies un pilns ar svaigu lomu.

Hmm.. Kati pirkums, kā vēlāk atzinās, ka nedaudz par daudz nopirka:)

Stebeli krasta aizsardzības baterijas komandpunkts.

Lai arī tas ir nelegāli, vairums cilvēku dod priekšroku radošumam un veido tornīšus no plakanajiem akmeņiem.

Ohesāres stāvkrasts. Stipri izpostīts pēc vētras.

Ciemiņi no LV iekš EST!

Beidzot bija pienākusi tā diena, kad ilgi gaidītie ciemiņi, Antras un Lailas veidolā, ieradās mani apciemot uz šīs brīnišķīgās salas. 3 dienās daiļavām centos parādīt to, kas man visvairāk uz salas fascinē un iedvesmo.

1. diena. Ierašanās.

Veiksmīgi sagaidot zeltenes autoostā, tika mērots ceļš uz rezervēto naktsmītni. Lieki piebilst, ka vēl joprojām man pastāv iespēja nogriezties nepareizajā ceļā un tad, lūkojoties kartē, censties atrast pareizo ielu, bet tajā pašā laikā saglabāt angļu mieru un neizrādīt apjukumu. Kad veiksmīgi mērķis tika sasniegts un liekās mantas noliktas malā, varēja sākties iepazīšanās ekskursija - Kuresāres pilsētas apskate. Kā viens no objektiem bija arī mana darba vieta, bija taču jāpalielās :) Dienas/vakara kulminācija bija Lailas dzimšanas diena - dāvanas (kaut kas no LV un EST), apskāvieni, bučas, spiedzieni, smiekli utt. Līdz tam brīdim droši vien Laila uzskatīja mani par bezsirdi, kas neatceras dzimšanas dienas, jo veiksmīgi nomaskēju savu nelielo prieciņu saistībā ar paredzēto pārsteigumu. Nu un tad jau svinību ietvaros, devāmiem uz "Veski Trahter" www.veskitrahter.ee, kur vienreizējās holandiešu tipa dzirnavās ierīkots traktieris, šeit ir arī iespēja nobaudīt vietējos ēdienus un dzērienus, kā arī izbaudīt tradicionālās deja un mūzikas koncertus. Arī man bija tā iespēja nodejot kopā ar igauņu deju kolektīvu vienu tradicionālo deju. Uuun šajā vietā nobaudījām tradicionālo igauņu alu :)

2.diena. Anglas dzirnavas un ....

Otrās dienas rīts sākās ar došanos un autoostu, kur, iegādājoties biļetes līdz Anglai, ar sabiedrisko transportu devāmies apskatīt šo brīnišķīgo vietu. Pilsētā laiks bija saulains un silts, bet jo vairāk tuvojāmies Anglas dzirnavām, jo nemīlīgāks laiks kļuva, bet nu mums jau tas netraucēja un mazāk kā 1 stundas laikā nokļuvām iecerētajā vietā. Anglas vējdzirnavu kalnā var iepazīties ar Sāmsalas simbola vēsturi, kopumā ir saglabājušās tikai 5 dzirnavas (4 tradicionālās Sāmsalas un 1 holandiešu tipa). Dzirnavas tika apskatītas, aptaustītas un visādi citādi izbaudītas. Papildus tradicionālai apskatei mums bija iespējams arī nobaudīt folk koncertu, kas norisinājās par godu Anglas vēstures dienām, kā arī apskatīt dažādas darbnīcas. 

Diena tika pavadīta smieklu pilna, līdz asarām, nopietni :) Un tad, kad viss jau bija piegriezies, neskaitāmas bildes uztaisītas (kopumā vairāk nekā 200 bildes no vetas, kur ir pāris dzirnavas un 3 meitenes), devāmies uz Kuresāri, pirms tam vēl pamēģinot nedaudz pastopēt, bet iznākums nekāds, jo arī atpakaļ devāmies ar autobusu.

Lai arī neliels nogurums bija manāms un kājas jūtami vilkās aiz muguras, tomēr nedrīkstēja palaist garām iespēju izpētīt Kuresāri naktī. Lieki piebilst, ka tieši šajā diennakts daļā man šī pilsēta ir īpaši mīļa, jo mājīgās, senās ielās un uz ēkām rotaļās dažādas gaismas. Bet vispārsteidzošāko skatu ir iespējams ieraudzīt, apmeklējot Kuresāres Bīskapa pili.. Neaprakstāmi!

3.diena. Noslēgums

Pēdējā diena. Laiks vēl joprojām nemīlīgs. Smējāmies, ka zeltenes ieradušās īstajā laikā, jo visas iepriekšējās dienas, nedēļas šeit bija nenormāli karsts:D Pēdējo dienu izmantojām, lai apskatītu Kuresāres pilsētas pērli - Kuresāres Bīskapa pili. Dienas noslēgumā nobaudījām igauņu tradicionālos ēdienus - "Kama",  Rolmopšus ar olu sviestu un Kartupeļu maizi. Un beigu beigās devāmies uz autoostu, kur ar grūtsirdību pavadīju abas zeltenes uz LV.

Paldies meitenes par 3 fantastiskām dienām,kas tika pavadītas ar pamatīgu smieklu devu!

Kārtējais izpētes brauciens

Nu tā sanāca, ka, pateicoties manām darba kolēģēm, kuras noorganizēja šo bezmaksas iespēju, devos kārtējā Sāremā izpētes braucienā. Brauciena ietvaros apmeklējām 3 Sāremā vietas: Viki ciematu (Mikhli brīvadabas muzejs), Vilsandi NP un Tehumardi. 

Devos ceļā kopā ar tūristu grupu no Somijas, kā arī uzņēmums "Matkka Vetkka" www.matkavekka.fi, kas piedāvāja  šo ekskursiju bija somu, līdz ar to lieki piebilst, ka viss bija somu valodā, bet es pat pukstēt par to netaisos, galvenais, ka šis brauciens bija bez maksas. Visu nepieciešamo informāciju par šīm vietām un apskates objektiem sameklēju laicīgi, tamdēļ man galvenais bija šīs vietas apmeklēt un redzēt savām acīm.

Pārvietošanās transporta līdzeklis

Gide nepārstāja runāt ne vienā mirklī, visa brauciena laikā, kā arī viņas balss bija tik monotona un bezpersoniska, kā arī lēna, vienā brīdī pat nedaudz iemigu. Pat tad, kad viņa stāstīja anekdotes (nojautu pēc apkārtējo smiekliem, ka stāsta smieklīga rakstura stāstiņus), viņas balss tembrs neizmainījās.

Pirmā pieturas vieta bija Viki ciemats. Šeit apskatījām Mikhli brīvdabas muzeju, kur varēja apskatīt vēsturisko ekspozīciju dabiskā vidē. Ekspozīciju veidoja 9 saimniecības ēkas. Lai arī vecākā ferma ciematā uzcelta 18.gs. 2.pusē, muzejs izveidojies 1959. gadā, kad pēdējais mantinieks nodeva savu īpašumu Sāremā muzejam un kļuva par tās darbinieku. Visas lietas un ēkas ir darinātas ar rokām 6 paaudzēs. 

 

Vienkārši neaprakstāma vieta, it īpaši, ja viss ir saglabājies un pieejams apskatei. Tikai diemžēl grupas ietvaros mēs šo vietu apskatījām steigā, no vienas ēkas uz otru ēku. Būtībā nemaz neiedziļinājāmies, vnk monotomi skatījāmies, šeit ir nepieciešams pavadīt vairāk laika nekā tikai 30 min.

Nākamā pieturas vieta bija Vilsandi NP info centrs, kurš izveidots netālu no Loonas muižas. Šajā informācijas centrā ir iespējams iegūt ne tikai informāciju par iespējām parka teritorijā, bet arī sīku informāciju kā veidojies parks, par sugām, kas mīt NP u.c Interaktīvā veidā informācija tiek pasniegta jebkura vecuma grupai.Tik nu šeit man nācās ciest sakāvi, jo parku mēs neapmeklējām, tikai apskatījāmies filmu. Būtībā, ja kāds man jautātu vai esmu bijusi šajā parkā, ar drošu sirdi varēšu teikt, ka nē, jo nu šis gadījums nemaz neskaitījās. 

Nākamais un tai skaitā pēdējais pieturas punkts bija Tehumardi ciemats, īpaši Tehumardi kaujas vieta. Tehumardi kauja 2. pasaules kara laikā bija viena no asiņainākajām cīņām Sāremā. Vienas nakts laikā dzīvību zaudēja vairāk nekā 500 karavīru. Padomju laikos šajā vietā Padomju karavīriem uzcēla pieminekli zobena veidolā, kā arī izvietotas piemiņas plāksnes. Tikai pēdējos gados, tiek godināti arī vācu armijas karavīri un atjaunoti to kapu vietas. 

Būtībā brauciens bija tā vērts, lai arī dažu apstākļu dēļ neguvu pilnīgu ekskursijas baudījumu, tomēr pieredzi ieguvu. Un tas, manuprāt, ir pats galvenais. Varbūt tieši tās lietas, kas mani neapmierināja, apmierināja somus un tas ir tikai loģiski, jo uzņēmums veidojot šīs ekskursijas, orientējas un konkrēto mērķauditoriju un tās vajadzību apmierināšanu. Tā kā neiekļāvos mērķauditorijā, nācās nedaudz vilties. Bet, lai arī vilšanās bija, nekādas nožēlas.

Savdabīgā Abrukas sala!

Tā nu bija pienācis laiks papildināt savas zināšanas un gūt jaunu pieredzi. Savas prakses ietvaros (kā man patīk, ka ceļošana ir mans darbs), devos uz Abrukas salu, kas atrodas nieka 6km no Sāremā. Uz šo savdabīgo salu ir iespējams nokļūt ar kuģīšiem no Romasāres ostas, kura atrodas Sāremā dienvidos. Lieki piebilst, ka kursēšanas grafiks šiem kuģīšiem ir smieklīgs, jo vasaras seonā, tas kursē tikai 4 dienas nedēļā un un 2 reizes dienā, bet ir arī dienas, kad tikai vienu reizi. Kā arī pilsētas sabiedriskais transports kursē ne visai bieži. Tādēļ plānojot ceļojumu uz šo salu ir jāpakļaujas salas dzīves ritmam. Protams, ne visiem vietējiem tas sagādā problēmas, jo vairākumam pieder personīgās laiviņas, jahtas un citas uzpariktes, kas jebkurā brīdī spēj nogādāt uz galveno salu - Sāremā. 

Izbraucienu sāku jau plkst 7 no rīta. Ierodoties Romasāres ostā, saprotu, ka šo ostu labāk būtu dēvēt par jahtklubu, jo par ostas klātbūtni vēstī tikai nelielais baļķu krāvums tālāk terminālā. Bija saradušies daudz vēlētāju apmeklēt salu, bet par laimi, tika norīkots otrs kuģītis un par niecīgu samaksu (2 eiro) nogādāja uz Abrukas salu. Turpceļā devos ar lēnāko no abiem kuģiem, bet vienu no ietilpīgākajiem, jo spēj pārvadāt arī nelielas kravas (somas, riteņus u.c). Tomēr vienā brīdī man likās, ka tūlīt tas kuģis sabruks, jo viss čīkstēja un neganti kustējās, tomēr baidīties nav vērts.

Viena leģenda stāsta, ka Abruka ir nelabā roku darbs, cita, ka sala radusies pie Sāmsalas jūrā nokrītot dzērvei, ko nositis Suur Tõll (viens no folkloras varoņiem, tāpat kā LV tas ir Lāčuplēsis). Lai kā arī nebūtu, sala patiešam ir savdabīga, ar divām kaimiņu salām kā spārniem. Lai arī pēc kartes sala liekas neliela un tiku plānojusi izstaigāt un apskatīt visus apskates objektus, tomēr uz vietas saskāos ar to, ka tomēr ir jāmēro gari gabali no vienas vietas līdz otrai, kā arī ne visi kartē norādītie ceļi ir izejami vai arī vieš uzticību. Tamdēļ uz salas apskatīju tikai galvenos tūrisma apskates objektus - dzirnavas, Abrukas māju (muzejs) utt. Savā ziņā sala man atgādināja Latvijas laukus, tādus kādi tie ir, piemēram, Latgalē. Ne  velti Abrukas salu dēvē par dabas mīļotāju meku, jo vairāk nekā 92ha no salas aizņem botāniskais un zooloģiskais liegums. Uz salas jūtams senatnīgums, minimālas pēdas no mūsdienu pasaules. Brīžiem likās, ka arī civilizācijas šeit nav, bet man tomēr izdevās satikt vietējos, kā arī aprunāties ar tiem. Diemžēl nesanāca aiziet uz vienu no blakus salām - Vahases salu, uz kuru vasaras sezonā ir iespējams doties ar kājām pa norādīto taku, jo ūdens sniedzas tikai līdz potītēm. Bet ko nu vairs, tas jau nākamreiz.

Kopumā sala pārsteidza ar savu sakoptību un vēlmi pilveidot sevi. Lai arī uz salas pastāvīgi dzīvo tikai ~40 iedzīvotāju, uz salas ir izveidota estrāde, atkritumu šķirotava, kā arī bērnu laukums. Tomēr šīs laukums man radīja negatīvu iespaidu, jo atradās blakus Abrukas mājai, kura ir viena no vecākajām ēkām uz salas un pirms pāris gadiem tika atjaunota, bet laukums pats veidots košās krāsās, izmantojot metāla elementus, un diemžēl, neiederējās kopējā senatnīgajā ainavā, kas laika gaitā izveidojusies uz salas. 

Tomēr patīkami pārsteidza Abrukas osta. Moderna osta, kurā ir izvietots viss nepieciešamais iebraucējiem un vietējiem iedzīvotājiem. Kā arī kalpo par sava veida centru uz salas, jo šeit apgrozās vairākums no salas iedzīvotājiem. Netālu no salas ostas, atrodas ēka, kura sevī apvieno visu, kas vien ir iespējams. Ēkā atrodas TIB, kafejnīca, suvenīru veikals, naktsmītne, bibliotēka, interneta punkts utt. un lieki piebilst, ka to vada viens cilvēks. Šeit arī nogaršoju pirmo reizi igauņu tradicionālo dzērienu Kama subi - garšoja pēč šķidras maizes zupas ar mellenēm, īpatnēja garša, bet man patika:) Kama būtībā ir tradicionālais ēdiens, tomēr kā redzams to pasniedz vairākos veidos.

Un tad jau ceļš uz mājām ar nedaudz ātrāku laivu. Atgriežoties no Abrukas, iepazinos ar vienu sievieti, kas laipni mani aizveda uz pilsētu un nebija nepieciešams doties ar kājām. Izrādās sieviete bija no Tallinas, bet viņas vīrs no Abrukas. Pastāstīja šo to interesantu, jauki.

Abrukas salas vējdzirnavas, kuras pirms pāris gadiem tika atjaunotas un atvērtas apmeklētājiem

Abrukas māja - muzejs, viena no vecākajām ēkām uz salas. Pirms pāris gadiem atjaunota.

Salas vienīgais bārs!:)

Norādes zīmes (tikai igauņu val.). Pamanīju arī tradicionālo ceļa zīmi - dotiet ceļu, tomēr dīvaini, kam tas. Uz salas ir iespējams visādus braucamrīkus redzēt.

Izslavētā māja, kurā atrodas viss iespējamais!

Ciemiņi un "Jaanipäev"!

Beidzot pienāca tā diena, kad ieradās pirmie ciemiņi un cerams, ka ne pēdējie. Laipni gaidīti:) Ieradās ciemos mans jaukums kopā ar Madaru un Vitāliju. Diena sākās ar pilsētas apskati un nelielu ekskursiju manā pavadībā. Tad nu varēju rādīt un stāstīt visu, ko esmu samācījusies pa nedēļu, ko esmu pavadījusi šeit. Robim patika, teica, ka varētu pārvākties šeit uz dzīvi :D Viens no mērķiem bija arī nosvinēt "Jaanipäev" - Līgo svētkus šeit, Igaunijā, paskatīties kā tad nu te svinās. Jāpiemin, ka tradīcijas te ir tādas pašas kā Latvijā - ugunskurs, alus, dejas līdz rītam un, protams, papardes zieda meklēšana, tik šeit viņiem ir vesela leģenda par to, a mēs, latvieši iztiekam  mierīgi bez leģendas:) Galvenās svinības norisinājās pils parkā, kur norisinājās danči vietējās folkloras grupas pavadībā, tika dzerts vietējais alus un iedegts vnk milzonīgs ugunskurs. Tik mēs šogad meklējām rododendra ziedu, papardes zieda vietā, tā, lai interesantāk. Bija arī atnācis ciemos "BŪjānītis", bet drīz aizgāja, šim palika garlaicīgi.

Nākamajā dienā devāmies nelielā ekskursijā un apskatījām 2 no TOP3 salas objektiem - Kāli meteorīta krāteri un Pangas stāvkrastu. Nu man jāsaka, ka krāteris īpaši neizraisīja sajūsmu un sanāca, ka Madara visu laiku to sauca par ezeru, bet toties stāvkrasts, tas bija tā vērts. Tāds skaistums. Akmeņainā pludmale, neizsakāmi augstās klintis un plašums, kas pavērās uz jūru. Papildus devāmies arī uz Karujärve jeb Lāču ezeru, kas ir viens no lielākajiem un vecākajiem ezeriem Sāremā. Šeit ir viena no tām retajām vietām, kur ir smilšu pludmale un peldvieta. Gribējās jau atklāt peldēšanās sezonu, bet diemžēl ūdens vēl bija par aukstu. Smējāmies, ka vasaras beigās tas tik iesils, jo Igaunijā viss lēnāk norisinās.

Divas jaukas dienas kopā ar savējiem tika pavadītas godam, tik nedaudz skumīgi bija pavadīt viņus prom un pašai palikt šeit... Gribējās jau uz mājām, lai arī cik jauki te nebūtu. 

Sen gaidītie ciemiņi!

Jaanipäev ugunskurs Pils parkā

Kāli meteorīta krāteris

Pangas pludmale

 

Pirmās brīvdienas

Nostrādājusi tikai pāris dienas, esmu sagaidījusi savas pirmās brīvās dienas. Un sākās šīs dienas ar apņemšanos izgulēties, bet nekā, Igaunija mani negatīvi iespaido, jo piecēlos pirms modinātāja un diez gan agri, līdz ar to pirmā brīvdiena izvērtēs visnotaļ gara. Kā viens no mērķiem bija apmeklēt Kuresāres bīskapa pili, kura ir vislabāk saglabājusies viduslaiku pils visā Baltijā. Pilī atrodas Sāmsalas muzeja ekspozīcija par salas un Kuresāres vēsturi un vietējo dabu. Mani jau brīdināja, ka pils apmeklējums var aizņem vairāk laika nekā iepriekš ieplānots, bet nu man tas aizņēma 3h un, ticiet man, ja  vien nebūtu ieplānotas citas lietas, es varētu apskatīt šo pili vēl 3h. Ne velti šī pils ir viens no ievērojamākajiem apskates objektiem Kuresārē!

Ekspozīcijas izvietotas visos pils stāvos un nepieciešams iziet sava veida labirintu, lai  apskatītu visu pili, un to apskate ir kā piedzīvojums cauri laikiem, jo piedāvā ieskatu sākot no salas rašanās posma, līdz pat mūsdienām. Viena liela daļā no ekspozīcijas ir veltīta tieši padomju laikiem. Jāņem vērā, ka Sāmsalieši ir daudz cietuši no Padomju armijas. Visu atmosfēru paspilgtināja viduslaiku mūzikas atskaņošana uz liras. Tā akustika, vide un emocijas..uhh.. tas tiešām bija to vērts. Pils teritorijā arī ir izvietota dabas ekspozīcija, kura sniedz liecību par dzīvnieku, putnu, augu un zivju sugām, kuras mīt uz salas, pie salas un salas ūdeņos.

Visvairāk manu uzmanību piesaistīja tieši mākslas galerija, kas izvietota pagrabstāvā. Galerijā bija apskatāma lietuviešu mākslinieka Vytenis Lingys www.lingys.lt gleznas. Tās piesaistīja ar savu nedaudz šīzīgo skatījumu uz lietām, kas mums liekas ikdienišķas, bet tajā pašā laikā vieglas un gaisīgas.

Un tā pēc 3h pils apskates un, saprotot, ka vēlos vēl kaut ko piedzīvot, devos uz pilsētā vienīgajām Holandes tipa vējdzirnavām, kur tagad atrodas krogs "Veski Trahter". Šī ir viena no tā saucamajām patriotiskajām vietām, kur ir iespējams nobaudīt tradicioālos ēdienus un dzēries, apmeklēt folkgrupu koncertus un iejusties tradicionālajā vidē (dizains, tautas tērpi utt.). Arī es šeit atradu tieši to, ko vēlējos - "home made" alu. Jau pirms brauciena uz šejieni, lasīju, ka obligāti ir jānogaršo alus, jo to uz salas taisa gandrīz ikvienā sevis cienošā mājā. Īstenībā alus ar savdabīgu garšu un nenormāli stiprs, īsti nepajautāju cik grādu, bet izdzērusi savu 0,250l krūzīti jutos jau nedaudz apdūlusi. Ne velti visi brīdina, ka īstenais alus ir stiprs un jābūt uzmanīgiem :D

Tā arī apdulusi devos mājas..

Pirmā prakses diena

Rīts sākās diezgan agri, jau plkst. 8.00, jo bija jādodas uz prakses vietu - Kuresāres TIC. Sākās jau problēmas tad, kad sāku meklēt, ko vilkt mugurā, jo nevar jau šā tā aiziet, kā nekā TIC atrodas Rātsnamā, tā kā būtu jāizskatās piedienīgi. Un kā jau sieviete, sāku piemērīt līdzi paņemtās vešiņas, visas pēc kārtas, lieki piebilst, ka pēc iziešanas no istabas, tā bija vnk bardakā.

TICā mani sagaidīja Karmen Paju, kura ir TICa direktore, kā arī 3 darbinieces (īsti vēl vārdus neatceros, bet gan jau ar laiku). Viesmīlīgi un silti uzņēma mani, apjautājās kas un kā - patīkami. Tālāk jau sekoja neliela ekskursija, kuras laikā, man bija iespēja aplūkot visas rātsnama telpas, izložņāt pagrabus, iepazīties ar dažiem svarīgiem cilvēkiem un aplūkot mākslas galeriju, kā arī bija iespēja uzklausīt stāstus par Kuresāri. Starpcitu, mākslas galerijā rīt tiks atklāta latviešu mākslinieku darbu izstāde :) Kopumā TIC mani pārsteidza ar to, kā ir savienots senatnīgums ar modernām lietām un tehnoloģijām. Uzzināju, ka Sāremā,  Kuresāri visvairāk apmeklē somi un latvieši, un tā kā mans viens no galvenajiem pienākumiem būs palīdzēt tieši latviešu tūristiem, tad bez darba nesēdēšu. Nu un tālākais mani vnk iepriecināja. Viens no maniem prakses uzdevumiem bija pilsētas apskate, jo vislabākais veids kā iepazīt pilsētu ir personīgi visu izzināt. Līdz ar to oficiālā prakses diena biroja telpās bija beigusies, bet jau rīt, jau rīt varēšu aktīvāk darboties.

Lai arī laiks jau otro dienu neiepriecināja, saģērbusies atbilstoši un ar karti rokās, devos izzināt pilsētas plašumus. Iepriekšējā ierakstā ne visai labi izteicos par pilsētu, bet šodien manas domas ir mainījušās par  70%. Pilsēta pārsteidza! Gan ēkas, gan cilvēki... viss likās tā nedaudz nereāls, kā mazs leļļu namiņš. Visvairāk mani pārsteidza tieši cilvēku/uzņēmēju izdoma, kā piesaistīt tūristus - vīna veikals, kuram uz palodzēm saliktas vīna pudeles un tradicionālo aizkaru vietā, aizkari no korķiem un vēl daudzas citas lietas. Savas mazās ekskursijas laikā izstaigāju lielāko daļu pilsētas, bet vēl ir ko apskatīt, bet to nedaudz vēlāk...

Bet tomēr ir viena vilšanās, lai arī te ir pludmale, tomēr pietrūks manējās - kāpas, ierastās sauļošanās vietas....

P.S pilsētā ir tikai 3 vietas, kur izbaudīt naktsdzīvi :) Izvēle nav liela, bet cerams, ka kvalitāte pārspēj kvantitāti :D

Brauciens uz Kuresāri kā piedzīvojums!

Beidzot ir pienākusi tā diena, kad jādodas prom no mājām pretī jauniem piedzīvojumiem uz Kuresāri. Rīta agrumā, apkrāvusies ar trīs (!) somām, devos uz Rīgas starptautisko autoostu (tautā sauktu par auteni), lai iesēstos Esti autobusā un dotos uz Pērnavu.

Nū no Rīgas autobuss bija tāds glauns, ar pavadoni, bija pat neērti gremot savu pārtiku, ko mammucis bija iedevis līdzi, lai pa ceļam nenomirstu badā. Līdz ar to, es izdomāju, ka varētu labāk aiziet gulēt un laiks paskrēja nemanot un jau biju Pērnavā. Ā jāpiemin man feils (izgāšanās). Iekāpju Rīgā autobusā (igauņu buss, runā visi vai nu angļu, vai krievu, nu un, protams arī igauņu val.,), saku,ka man vajaga biļeti, bet es jau kā muļķe nepasaku, ka tikai uz Pērnavu, jo pats autobuss gāja līdz Tallinai. Nu neko darīt, izsit biļeti līdz Tallinai, beigās pamanu, ka pa maz izdeva, skatos - tiešām, neko, izsita jaunu biļeti līdz Pērnavai. A kāds pārsteigums Pērnavas autoostā, tur nav nevienas kasītes vai cilvēka, kam uzprasīt, kur un kā. Labi, ka es tāda gudra padevusies un visu apjēdzu pati. Kuresāres autobuss nebija tik glauns, bet arī tīri tā neko. Galvenais, ka Igaunijā ir pašsaprotami, ka Tev ir bagāža, kuru vēlies novietot bagāžas nodalījumā un bonuss tam, ka neprasa naudu par to, LV tieši otrādi - šoferi ir neapmierināti, ka viņiem ir jāizkustas no savas vietas un vēl noplēš naudu par to. Uz Kuresāri sanāca 30 min braukt arī ar prāmi. Varējām tās 30 min uzkāpt uz klāja un pavērot apkārtējo skatu.
Angļu val., daži pat nerunā, tieši pieaugušie un vecāka gada gājuma cilvēki, līdz ar to nākas komunicēt krievu val., kuru manuprāt zina visi. Līdz ar to te nav problēmas sazināties, tomēr visas izkārtnes Kuresārē ir igauņu valodā, līdz ar to grūti saprast, kas rakstīts, nav jau lietuviešu val., kura ir visnotaļ līdzīga latviešu valodai. Bet nekas, tā tāda motivācija iemācīties arī dažus vārdus igauniski.